ir palikusi nedēļa līdz šeit man viss beidzas. un būs labāk. nebūs lieku satraukumu, raižu un lieku trokšņu, kad naktī atkal klausos reynaldo hahn romances. nebūs manu soļu dārdi gaiteņos un nebūs manu spalgo smieklu.
es melotu, ja teiktu, ka man nav bail. bet nosacīti es ar šo aizlidošanos arī dodos mājup, sirds māju virzienā.
viendien stāvēju uz bastejkalna tiltiņa, ilgodamies vienas cigaretes, un domāju, vai spētu tā, tikai man pašam zinot, pamest šo visu uz visiem laikiem. atvadīties no ģimenes un draugiem, no savas pilsētas smaržas un doties pretī savas dzīves lielajai laimei. man ir bail atbildēt. un es pat tā īsti arī laikam nezinu.
šodien pa kluso nopirkšu cigarešu paciņu, lai var reizēm paniekoties. tā, nevienam nezinot.
kaut kā pēdējās dienās atnāca atmiņā baltās nakts pievakare, kad, dodoties uz tikšanos, kurai jau bija zināmi letāls iznākums, es stāvēju melngaiļa ielas ielokā, atstutējies pret sienu un dzēru alu. pēdējā siltā vakara apņemts. ar tādu čigāniski ķecerīgu brīvības sajūtu. tādu triumfu pār brīdi, kad tevi sit.
kādreiz varbūt man izdosies atrast kādu pianistu un kopā muzicēt mazās zālītes, piesmakušu balsi dziedot romances dzīvei.
šodien es esmu laimīgs. jo man ir viss, kas cilvēkam nepieciešams laimei - par pasauli stiprāka mīlestība, saule un mūzika. varbūt tāpēc arī ir tik skumji. kā vācietis teiktu, no tā, ka ir tik labi.
es tevi mīlu. šie ir tie trīs vārdi, kuriem beidzot manas sirds telefongrāmatā ir adresāts.
skip to main |
skip to sidebar
