...tā upe beidzot sākusi palot.

lec pēdējais rīts. sargi, Dievs, manu Latviju.

ledus

aizparīt šajā laikā jau es būšu itālijā. un nav bail pat ne mazliet. gluži otrādi.

šodien ar lindu brīnišķīgi pavadījām laiku pie jūras. un es zinu, ka arī tu, par kuru domāju līdz ar katru ieielpu un izelpu, gribētu tāpat. ka varētu tevi noskūpstīt tā visa vidū un pateikt - skaisti, ne?

jā. es esmu laimīgs.

my heart is beating like a jugle drumm

un tūlīt būs pavasaris, mīlestība, saule, dejas vecpilsētas ielās, alus siltā pēcpusdienā.

izslēdzu realitāti.

l'heure exquise

ir palikusi nedēļa līdz šeit man viss beidzas. un būs labāk. nebūs lieku satraukumu, raižu un lieku trokšņu, kad naktī atkal klausos reynaldo hahn romances. nebūs manu soļu dārdi gaiteņos un nebūs manu spalgo smieklu.

es melotu, ja teiktu, ka man nav bail. bet nosacīti es ar šo aizlidošanos arī dodos mājup, sirds māju virzienā.

viendien stāvēju uz bastejkalna tiltiņa, ilgodamies vienas cigaretes, un domāju, vai spētu tā, tikai man pašam zinot, pamest šo visu uz visiem laikiem. atvadīties no ģimenes un draugiem, no savas pilsētas smaržas un doties pretī savas dzīves lielajai laimei. man ir bail atbildēt. un es pat tā īsti arī laikam nezinu.

šodien pa kluso nopirkšu cigarešu paciņu, lai var reizēm paniekoties. tā, nevienam nezinot.

kaut kā pēdējās dienās atnāca atmiņā baltās nakts pievakare, kad, dodoties uz tikšanos, kurai jau bija zināmi letāls iznākums, es stāvēju melngaiļa ielas ielokā, atstutējies pret sienu un dzēru alu. pēdējā siltā vakara apņemts. ar tādu čigāniski ķecerīgu brīvības sajūtu. tādu triumfu pār brīdi, kad tevi sit.

kādreiz varbūt man izdosies atrast kādu pianistu un kopā muzicēt mazās zālītes, piesmakušu balsi dziedot romances dzīvei.

šodien es esmu laimīgs. jo man ir viss, kas cilvēkam nepieciešams laimei - par pasauli stiprāka mīlestība, saule un mūzika. varbūt tāpēc arī ir tik skumji. kā vācietis teiktu, no tā, ka ir tik labi.

es tevi mīlu. šie ir tie trīs vārdi, kuriem beidzot manas sirds telefongrāmatā ir adresāts.

il mio pensier

bēgt mākslā, bēgt mūzikā, izvairīties no realitātes pliķiem un saltajiem skatieniem, tādas ir katras manas dienas aizmiršanās. un es esmu laimīgs, ka man apkārt ir tādi paši cilvēki.

je veux, je veux

un ir pienācis tas mirklis, kad ir bail. bail, ka tevi pazaudēšu, jo nespēju būt klāt. nespēju gatavot tev brokastis, izgrūzt no gultas, lai tu steigtos uz darbu, nevaru vakarā sagaidīt tevi pie laboratorijas durvīm, lai kopā ietu mājup. tāpēc arī naktī raudāju, atkal. šis ir pašiznīcības ceļš, acimedzot, bet citu iet es nemaz negribu. ja nav mīlestības, kurā degt, tad sanāk kā ar kokiem sarmā - skaisti un auksti. tā, ka pat lāga nepaspēj priecāties, jo sala dēļ slēpies mājās.

šorīt taisu maziņas maizītes un vāru kafiju. virtuve smaržo kofeīna dūmu vīnstīgu dejās. ārā jau siltāks, varēšu iet garā pastaigā, varbūt uz mākslas muzeju aiziet. savādi, bet ir tāds liels miers. par spīti tām pieminētajām bailēm, tu tik un tā esi te. un ir tik labi.

dzīvosim skaistā dzīvoklī ar koka grīdām, labi? un nepazīstamu mākslinieku gleznām pie sienām, aizkariem, kas daudz par garu un grāmatām, kas viscaur dzīvoklim mētājas visneiedomājamākajās vietās. un tad kādā rītā es ar siltas kafijas krūzi ienākšu viesistabā, kad tu stāvēsi pie puspavērtajām balkona durvīm. mēs stāvēsim paši savas sirds siltumā un vairs nekādas bailes.

carla bruni - l'amoureuse

tālu

un lidostā es vēl atskatos vienu reizi, lai redzētu tevi smaidām. gribas skriet tev pretī, nelaist... es saņemos, sažņaudzu sirdi dūrītē un riju asaru kamolu.

tagad gan, jau sēžot vituvē pie krāsns, es raudu, neturēdams neko.

šonakt es sapnī redzēšu tevi. un to, kā tu pārnāc mājās. lai paliktu pie manis...

viss vēl ir priekšā, es smaidu caur asarām.

...mums abiem kļuva labi.

un, paskaties, kā izrādās, tev izrakstīja mani. bez receptes un zīmogiem, mums abiem kļuva labi...

brīžos, kad tu nebūsi klāt, es lasīšu ojāru vācieti. klausīšos mūsu dziesmas. un svētīšu to mirkli, kad atkal ieraudzīšu tevi nākam pretī lidostas foajē. jo es tevi mīlu. ļoti, ļoti.

amor è palpito dell'universo

nav skaistākas sajūtas kā sadoties rokās pēc operas izrādes un lēnām iet mājup pa tērbatas ielu. saņemt sirdi sildošu īsziņu. un pret visiem triecieniem, kas nāc ko citurienes, stāvēt nesatricināmam kā klintij.

snieg. bet sirdij silti kā nekad.

vive l'amour!

kas to būtu domājis, ka vecgada vakarā var iemīlēties. ka katru dienu pēc tam var pavadīt kopā, ka sirds dzied un pat prāts metas dejās līdz ar to.

laimīgs

un jau no pirmās šī gada minūtes es esmu laimīgs. iemīlējies. lidojošs.