lunge da lei*

šogad ir bijis tik daudz. sākot no lielās mīlestības, beidzot ar rosīšanos operas gaiteņos. bet par visu pēc kārtas. beidzot bez kaut kādiem aizsegiem. atklāti.

lai arī janvārī es biju guvis vētrainus panākumus akadēmijā un nu biju nodrošinājis sev budžeta vietu, tik un tā kaut kas dziļi sirdī mani grauza. un, protams, ka tā ir vientulība, kura vēl arvien ar tādu ledainu plaukstu spiež manas sirds pulsu. nāca sasodītais četrpadsmitais februāris un mēs ar laumu un raivo skaisti veldzējām bēdas alkoholā, runādami, ka varbūt kādreiz. un pienāca šis kādreiz. pašās februāra beigās, divdesmit astotajā es satiku savu lielo mīlestību, kuras dēļ esmu salis rīgas un piepilsētas vilcienu stacijās,lidojis, mīlējis, kritis un galu galā ar ticis satriekts un iznīcināts, kad tas viss izrādījās vien spēle. šodienas acīm skatoties, es esmu tikpat apmulsis kā toreiz, kad gluži vienkārši tu paziņoji, ka viss ir cauri. tā. bez sirdsēstiem. tāpēc pirmo tostu es gribu teiktu par tevi, mana lielā, sausā mīlestība, cerot, ka tev būs beidzot plaukstas, kurās ielikt savu sirdi. un ka man būs tikpat daudz spēka citreiz, kad tikšu lauzts.

un tā maija vidū viss jau bija izjucis. es sēdēju vientulīgi uz palodzes, atkal dzerdams tos sasodītos vīnus un nu vairs negribēdams nevienu, jo savējo jau biju atradis, kaut arī nelaimīgi. akadēmijas pēdējās dienas paritēja ātri un nu es stāvēju vasaras priekšā. bez nekā. lasīju dzeju, mācījos operizrāžu lomas, kuras man nekad dzīvē nederēs... gāju uz neskaitāmiem rendez-vous, kuri bija tikpat tukši kā mana sirds, kurā par spīti vasarai jau bija iemājojis rudens caurvējš. un tad bija pēdējā tikšanās, kas mani tomēr spēja aizkustināt, pabīdīt malā savas īstās jūtas un pamēģināt. protams, neveiksmīgi. par spīti skaistajiem brīžiem bija arī tie, kad mana roka sāpēja tavā, kad es skatījos pa logu ar tukšu skatienu, izsmelts un nu vēl dziļāk pazemots pret sevi. mēs šķīrāmies ātri. un labi, ka tā. šodien, kad viss jau ir piedots, es nākamo tostu uzsaucu tev. par to, lai pasaulē valda dažādība, tomēr tajā nesanāktu apmaldīties.

un bija jau pienācis oktobris. es biju sācis darboties operā, kura man ir mīļa vēl arvien. tādas dziļi praktiskas pēcpusdienas, tomēr ar šarmu, ar tādu patīkamu kņudēšanu pakrūtē. no mīlestības pret mūziku un namu kā tādu.

tad nāca atkal jaunas pārmaiņas sirdī, šoreiz ne tik dziļas, jo tā mēs viens otru nepielaidām sev klāt. mēs bijām sērkociņi, aizdegāmies un izdzisām līdz ar pirmo vēja pūsmu. un es paceļu glāzi par tevi, lai tas nolāpītais mūris ap sirdi tev sabrūk. kaut vai otra cilvēka, ja ne sevis dēļ.

tomēr tas vēl nav viss. vēl nāca krievija, pieķeršanās, slēpes, slidas, tāds trīs dienu laimes lidojums, kuru bija neizsakāmi grūti tulkot. tomēr nu es zinu - draudzība. arī par to es šovakar pacelšu glāzi.

sirds ar katru sitienu saraujas. un līdz ar to tur paliek mazāk vietas. tomēr neviens no sitieniem nav licis pazaudēt tos īstos draugus. cin cin.

redziet, ir daudz tostu un iemeslu pacelt glāzi, tāpēc es šovakar ļoti daudz dzeršu šampanieti. vienkārši lai aizmirstu. ka vēl arvien manā sirdī ir marts, kad pirms lekšanas tukuma vilcienā, tu teicies mani mīlam.

sauss ieraksts. ne sulīgu metaforu, ne alegoriju, ne kaut kas sapņains. nu tad te nu būs, turīnas gaidās. kur es dziedāšu alfredo uz sava mansarda balkona pakāpieniem kādā naktī, kad debesis būs gana skaidras, lai es redzētu tās pašas zvaigznes, kuras jūs. un tad, mēs satiksimies.

* giuseppe verdi - lunde da lei...

melodija

dienā, kad ietves ir par slidenu, lai pa tām ietu, jākorķē vaļā pudele vīna. jāklausās sava mīļākā mūzika, jāsapņo par mīlestībām, jādzied un jāaizver acis pasaules skarbajiem ziemeļvēja pieskārieniem.

ir palikušas trīsdesmit trīs dienas līdz lidojumam prom. un brīžiem žēl, tomēr pāri visam ir prieks. ka varēšu no rītiem skriet turnīnas parkos, nedēļas nogalēs dzīvoties kalnos un sagaidīt pavasari ātrāk kā citus gadus. varbūt iemīlēšos. varbūt dzīvošu savā mansardā. varbūt... jā. var būt.

...

pirmā lieta, ko vēlos izdarīt no rīta, ir aiziet uz veikalu pakaļ ikriem. un ēst uz vella paraušanu.

svētki

vakarvakara mājas muzicēšana ar dārziņa romancēm, karstvīna naktis, runājoties par dziļi intīmām tēmām un tāda dzirkstoša sajūta dvēselē - tie ir mani ziemassvētki. un nevajag pat kaislīgu mīlestību vai daudz naudas. ne šodien.

svētlaime

visskaistākais ziemassvētku rīts ir bez dāvanām, toties ar karstvīnu, siltu ābolkūku un labākajiem draugiem mežaparka kupenās. un viss pazūd, jo ir pilnīga, nesatricināma svētlaime.

ziemassvētku vakara rīts

kafija, viegls sniegputenis aiz loga un thomas haardell. ļoti gribas uz mežu ar slēpēm. ar ievu un sniedzi. pikoties, kliegt, celt sniegavīrus, vārtīties sniegā, dzert karstvīnu un mieloties ar keksu.

un varbūt vēl mīlēties uz sava kalnu namiņa koka grīdas. vārtīties uz silta paklāja, kur netālu stāv karstvīna krūzes un silti pīrādziņi. kā kaķim izlaist svētlaimē nadziņus un aizmigt apskāvienā. vienalga, dzīves vai tavā.

1

iekšējās vētras apdzisušas. rīt varēšu smaidīgu seju visiem vēlēt priecīgus svētkus, kaut arī pašam sirds sažuvusi, sarāvusies čokurā kā sauss ābols. (kādu neesmu gan nekad redzējis.)