un ir pienācis tas mirklis, kad ir bail. bail, ka tevi pazaudēšu, jo nespēju būt klāt. nespēju gatavot tev brokastis, izgrūzt no gultas, lai tu steigtos uz darbu, nevaru vakarā sagaidīt tevi pie laboratorijas durvīm, lai kopā ietu mājup. tāpēc arī naktī raudāju, atkal. šis ir pašiznīcības ceļš, acimedzot, bet citu iet es nemaz negribu. ja nav mīlestības, kurā degt, tad sanāk kā ar kokiem sarmā - skaisti un auksti. tā, ka pat lāga nepaspēj priecāties, jo sala dēļ slēpies mājās.
šorīt taisu maziņas maizītes un vāru kafiju. virtuve smaržo kofeīna dūmu vīnstīgu dejās. ārā jau siltāks, varēšu iet garā pastaigā, varbūt uz mākslas muzeju aiziet. savādi, bet ir tāds liels miers. par spīti tām pieminētajām bailēm, tu tik un tā esi te. un ir tik labi.
dzīvosim skaistā dzīvoklī ar koka grīdām, labi? un nepazīstamu mākslinieku gleznām pie sienām, aizkariem, kas daudz par garu un grāmatām, kas viscaur dzīvoklim mētājas visneiedomājamākajās vietās. un tad kādā rītā es ar siltas kafijas krūzi ienākšu viesistabā, kad tu stāvēsi pie puspavērtajām balkona durvīm. mēs stāvēsim paši savas sirds siltumā un vairs nekādas bailes.
carla bruni - l'amoureuse
skip to main |
skip to sidebar
