varbūt viņi tagad vārtās gultā un skūpstās, no glāzes izlijušais asinssarkanais vīns sajaucas ar baltajām izlietnes putām. ej pie velna, tiešām. un ja nu tu tagad esi tieši vilcienā uz turīnu un pēc pusstundas zvanīsi pie manām durvīm, jo mīli mani? un tad es izcepšu maizi, un mēs dzersim vīnu un pie velna to tavu līgavaini. bet tu nebrauksi, neviens nebrauks, un es aizrīties varēšu ar savu sarkanvīnu un sentimentālajām franču filmām. velns. sapuvušās zemenes ielido miskastē. au dieu, mes petites! bon voyage!
atkal man irjāmazgā trauki, jātīra māja. atkal tie sasodītie baloži vazājas pa jumtu, un tu mani nemīli gana, lai izšķirtos no sava līgavaiņa. es nemaz negribu jaukties pa vidu, bet, sasodīts, tīri cilvēvīgi es gribu tevi sev. ārā līst un līst.
un dušas ūdens šļācas par mani kā silts vasaras lietus, kurā mēs nekad neskūsptīsimies.
visi noteikti domā, ka man ir liela depresija, nē, es virpinu sarunas tāpat kā agrāk, dancinot smaidu uz savām lūpām kā leļļu meistars mazu arlekīnu. uz grīdas nokrīt glāze un saplīst. ah, ma chere, tas gan bija lieki un nepiedienīgi. svētdienā neviens neplīst, neviens nestrādā, pasaule ir apstājusies.
